JaunumiĪpašnieku maiņas plānošana kā biznesa stratēģija

Īpašnieku maiņas plānošana kā biznesa stratēģija

Paaudžu maiņa biznesā ir laicīgi un stratēģiski jāgatavo, citādi tā var kļūt ne tikai par konkrētā uzņēmuma, bet pat par makroekonomiska mēroga problēmu. Tieši šāds secinājums izskanēja „Prudentia” un „Nasdaq Riga” projekta „Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP 101” ietvaros rīkotajās Rīta debatēs „Vai plānota uzņēmuma īpašnieku maiņa ir biznesa stratēģija?”. 

Īpašnieku maiņa arvien vairāk Latvijas uzņēmumos kļūst par aktuālu jautājumu. Viens iemesls ir saistīts ar to, ka kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši 25 gadi un daudzi no uzņēmējiem, kuri tad dibināja savus uzņēmumus, sasniedz vecumu, kad vēlas doties atpūtā. Otrs iemesls ir nepieciešamība pēc papildus resursiem, ja uzņēmumam ir ambīcijas attīstīties tālāk par līdz šim sasniegto.

Paaudžu maiņa
Holdinga UPB dibinātājs Uldis Pīlēns diskusijā atzina, ka viņa uzņēmumā paaudžu maiņa ir noritējusi sekmīgi, jo laicīgi par to ir domāts un ir audzināta jaunā menedžeru paaudze. Kaut arī pirmajā gadā pēc vecās vadības komandas atkāpšanās bija redzams kritums, tagad var teikt, ka uzņēmums attīstās ar jaunu sparu. 

Tomēr jaunās paaudzes ienākšana uzņēmuma vadībā var kļūt par pamatīgu izaicinājumu. U.Pīlēns min Vācijā veiktus pētījumus, kuri liecina, ka daudzi uzņēmēji nespēj atrast sava darba turpinātājus. Vislielākās problēmas ir mazajiem un specializētajiem uzņēmumiem, kas nereti ir arī ģimenes bizness. Turklāt ikviens no šiem uzņēmumiem ir arī darba devējs un nodokļu maksātājs, tādēļ, ja to slēgšana kļūs par masveidīgu parādību, tas var izraisīt arī darbavietu samazinājumu. Turklāt, ja vēl 2011.gadā gribētāju nodarboties ar uzņēmumu vadību bija vairāk nekā tirgus piedāvāto iespēju, tad tagad situācija ir pretēja. 

„Jāmēģina sākt zvanīt trauksmes zvanus par paaudžu nomaiņu. Pirmās paaudzes uzņēmēji pamazām iziet no uzņēmējdarbības un tas var radīt lielas strukturālas pārmaiņas,” uzsvēra U.Pīlēns. Viņš gan piekrita, ka Latvijas situāciju tieši ar Vāciju salīdzināt nevar, bet tas ir jautājums, par kuru jāsāk aizdomāties arī Latvijā. 

Kam atstāt biznesu?
Parasti ikviena uzņēmēja sapnis ir atstāt sevis izveidotu uzņēmumu bērniem. Diemžēl tas ne vienmēr var īstenoties. Diskusijā uzņēmēji atzina, ka uzņēmējdarbības gēns nebūt nepiemīt visiem, minot gan 8%, gan tikai 4% no visas sabiedrības. Tādēļ ne vienmēr fakts, ka kāds no vecākiem ir sekmīgs uzņēmējs, garantē to, ka uzņēmējdarbība interesēs vai padosies arī viņu bērniem. Viens no „Prudentia” dibinātājiem Ģirts Rungainis atgādināja sakāmvārdu, ka no skrandām līdz skrandām ir trīs paaudzes. Proti, ja pirmā paaudze nopelna kapitālu, tad visbiežāk otrā paaudze to tikai pārvalda, bet trešā jau notriec pilnībā. 

Tādēļ viena no izejām ir savas maiņas veidošana no uzņēmumā strādājošajiem talantīgajiem jauniešiem, kuriem atstāt uzņēmuma pārvaldi, kad tā izveidotājs vēlēsies atkāpties no aktīvā darba. Tam gan nereti traucē pašu dibinātāju nevēlēšanās dalīties ar kontroles grožiem. 

U.Pīlēns minēja, ka biznesa uzsācēji psiholoģiski atšķiras no tiem, kuri ienāk jau strādājošā uzņēmumā. Parasti biznesa uzsācējiem nākas iziet četrus psiholoģiskos līmeņus. Pirmais ir biznesa sākšana no nulles, kad lēmumi ir jāpieņem pilnīgi patstāvīgi. Otrajā līmenī jau parādās uzņēmuma komanda un tā izveidotājam ir jāspēj mazināt savs ego un rēķināties ar citiem. Trešajā līmenī uzņēmumā parādās menedžeri, kuri sev nodotos procesus pilnībā kontrolē, un par uzņēmuma vadītāja galveno funkciju kļūst šo funkciju saturēšana kopā. Savukārt ceturtajā līmenī uzņēmumā parādās kolektīvais radošums un uzņēmuma izveidotāja funkcijas jau pilnībā ir tikai darbs ar cilvēkiem. Pēc U.Pīlēna minētā, problēmas rodas, jo uzņēmumi, kuri nav skaidri orientēti uz attīstību, iestrēgst pirmajā vai otrajā līmenī un tajos valda autoritatīvs vadības stils. Visbiežāk šajos uzņēmumos tiek nokavēts mirklis, kad jānotiek organiskai paaudžu nomaiņai. 

„Viņiem nevajag cilvēkus, kuri pieņem lēmumus, viņiem vajag cilvēkus, kuri izpilda rīkojumus,” šādu vadības stilu diskusijā raksturoja kādreizējais Ukrainas ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs un investīciju baņķieris Aivaras Abromavičius. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka paaudžu nomaiņa biznesā ir nepieciešama, jo, arvien vecākam kļūstot cilvēkam, samazinās viņa vēlme uzņemties risku. 

Augstās prasības jaunajiem
Tiesa arī uzņēmēju jauno paaudzi gaida pavisam cita veida izaicinājumi nekā viņu priekšgājējus. Ģ.Rungainis atzina, ka, pirms 25 gadiem uzsākot biznesu, visi pieļāva kļūdas un par tām arī maksāja. Taču sākuma stadijā uzņēmumi bija salīdzinoši mazi un tādēļ arī maksa par kļūdām – neliela. Savukārt tagad ikviena kļūda maksā jau daudz dārgāk – gan naudas izteiksmē, gan ietekmē uz uzņēmumā nodarbināto cilvēku dzīvēm. 

„Labi menedžeri uz ielām nemētājas,” uzsvēra Ģ.Rungainis, piebilstot, ka tādēļ var saprast arī tā saucamās vecākās paaudzes uzņēmējus, kuri nebūt nesteidzas savu biznesu uzticēt jaunajai paaudzei pirms nav pārliecinājušies par viņu spējām. 

Naudas meklējumi
Par izmaiņām nākas domāt ne tikai tiem, kuri vēlas pamest aktīvo uzņēmējdarbību, bet arī tiem, kuri vēlas paplašināt uzņēmuma darbību, bet pieejamie resursi jau ir izsmelti. Nesen par vēlmi sākt akciju kotāciju biržā paziņoja „Madara Cosmetics”. Uzņēmuma līdzīpašnieks Uldis Iltners stāstīja, ka savulaik kompānijā ieguldīja pieci cilvēki, kuri arī katrs tajā atbildēja par noteiktas jomas attīstību. Pēc tam tika piesaistīti ieguldījumi no privāta investora, bet pašlaik ir pienācis mirklis, kad tālākā attīstība nav iedomājama bez nozīmīga finansējuma no malas. U.Iltners skaidroja, ka biržas modelis ir izvēlēts, jo uzņēmums pirmkārt ieguldījumus vēlas piesaistīt no privātpersonām – cilvēkiem, kuri ir „Madara Cosmetics” produkcijas lietotāji un tic šī uzņēmuma tālākajai izaugsmei. 

„Mūsu pieredze liecina: nav jābaidās no tā, ka tev piederēs mazāk daļu. Galvenais ir, lai uzņēmums attīstās. Taču, lai ātrāk augtu, ar pašu resursiem bieži vien nepietiek,” atzina U.Iltners. 

Uzņēmuma „Pure Chocolate” līdzīpašnieks Aivars Žimants, kurš savulaik izveidoja un pēc tam pārdeva pārtikas uzņēmumu, kas tagad pazīstams kā „Puratos Latvia”, atzina, ka tas bija psiholoģiski ļoti smags lēmums. Taču no biznesa viedokļa tas bija vienīgais iespējamais variants, lai uzņēmums spētu turpināt savu attīstību un sasniegt jaunus darbības apmērus. Tādēļ tagadējiem īpašniekiem ir jāspēj izšķirties, kas tiem ir svarīgākais un, ja tā ir uzņēmuma izaugsme, tad nav jābaidās atteikties no kontroles. 

Kam pievērst uzmanību
„Prudentia” vadošais partneris Kārlis Krastiņš uzsvēra, ka īpašnieku maiņa ir rūpīgs plānošanas process un ir jārēķinās, ka tas ilgs no sešiem līdz pat 12 mēnešiem. Plānošanas procesā ir jādomā gan par pārņemšanas un apvienošanās tirgus aktivitāti konkrētajā nozarē, gan par uzņēmuma vērtības radīšanu, finanšu plānošanu, līgumiem un klientu bāzi, galveno darbinieku pēctecības nodrošināšanu, gan par personīgiem aspektiem, piemēram, jautājumu: ko es darīšu pēc tam? 

Plānošanā uzmanība ir jāpievērš potenciālo pircēju kopumam, tam, cik stabils ir uzņēmuma apgrozījums un naudas plūsma, kāds ir izaugsmes potenciāls un unikalitāte, pozīcijas tirgū u.c. 

Vienlaikus K.Krastiņš uzsvēra, ka Eiropas ģimenes uzņēmumu asociāciju federācijas un KPMG veiktā aptauja, kurā pērn piedalījās ģimenes uzņēmumi no 23 Eiropas valstīm, liecina, ka vairums tomēr vēlas savu uzņēmumu atstāt nākamās paaudzes rokās, vai nu uzticot tā vadību vai nododot īpašumtiesības. Nākamā gada laikā par uzņēmuma vadības nodošanu nākamajai paaudzei domā 18% aptaujāto uzņēmēju, bet par īpašumtiesību nodošanu – 8%. Vienlaikus 10% cer piesaistīt ar īpašniekiem nesaistītu vadītāju, bet īpašumtiesības paturēt. Vēl 8% gada laikā cer pārdot uzņēmumu, bet 1% domā par akciju kotāciju biržā.